Ilgtspējīgas pārtikas sistēmas #

Pārskats #

Ilgtspējīgas pārtikas sistēmas (IPS) ir pārtikas aprites organizācijas veids, kas paredz nodrošināt sabiedrību ar veselīgu pārtiku, vienlaikus tiecoties uz neitrālu vai pozitīvu pārtikas aprites ietekmi uz vidi un ekonomiskajām un sociālajām institūcijām (FAO, 2018). Uz ilgtspēju vērstas pārtikas sistēmas reformas tiecas ierobežot pārtikas apritē identificētos negatīvos aprites blakus efektus. Ilustrējot šādus negatīvos blakus efektus var minēt, piemēram, pieprasījuma pēc lētas pārtikas vēsturisko ietekmi uz dominējošajām pārtikas ražošanas praksēm, kas ilgtermiņā ir veicinājis ļoti efektīvu, bet neilgtspējīgu lauksaimniecības modeļu izplatību.

Pēdējā gadsimta laikā novērojamā mazumtirdzniecības un pārstrādes centralizācija, savukārt, ir būtisku samazinājusi lauksaimnieku ietekmi pārtikas sagādes ķēdē, nozīmīgi ierobežojot lauksaimnieku iespējas patstāvīgi ieviest pārmaiņas. Līdzīgi piemēri, kur sarežģītas sistēmiskas cēloņsakarības ir būtiski iedragājušas pārtikas aprites ilgtspēju un to iespēju mainīties ir vēl daudzi. Arvien augošais pierādījumu loks par šādiem pārtikas aprites izaicinājumiem ir veicinājis, ka gan Eiropā (ko lieliski ilustrē “No lauka līdz galdam” stratēģija), gan arī citur pasaulē IPS ir dominējošais vēlamais pārtikas sistēmu pārmaiņu virziens.

Problēmas, kas saistās ar IPS ieviešanu, izriet no diviem konceptuāliem izaicinājumiem. Pirmais izaicinājums ir saistīts sistēmisko pieeju, kas ietverts pašā ilgtspējīgas pārtikas sistēmas jēdzienā. Pēdējos gados sistēmiska pieeja ir kļuvusi par dominējošo perspektīvu lauksaimniecības un pārtikas sektora procesu analīzē (Achterbosch et al. 2019). Tā paredz, ka pārtikas apritē ražošana, patēriņš, sagādes ķēžu struktūra, finansējuma pieejamība, utt. tiek uzlūkoti kā savstarpēji saistīti elementi no kuriem katrs ir sasaitē ar vienu vai vairākiem citiem sistēmas elementiem. Šī pieeja ir palīdzējusi saprast nepieciešamo pārmaiņu apmērus un ietekmes, ko pārmaiņas vienā pārtikas aprites posmā var radīt uz sistēmu kopumā (FAO 2018). Vienlaikus šī pieeja arī radījusi plaisu starp visaptverošu analītisku skatījumu un praktiķu vajadzībām konkrētu lokalizētu izaicinājumu risināšanā. Šādā kontekstā centrāls IPS izaicinājums ir salāgot ļoti plašo sistēmisko pieeju ar dažādu grupu aktuālajām šaurākām vajadzībām, un atrast veidus, kā sistēmisku sarežģītību tulkot praktiķiem noderīgos un skaidros ieteikumos.

Otrs izaicinājums ir saistīts ar IPS ilgtspējas dimensiju. Ilgtspēja ir derīgs jēdziens, lai vienā vārdā noformulētu vēlamās pārmaiņu īpašības. Kā jēdziens tas pēdējās dekādēs ir kļuvis tik populārs, ka to vairs nav nepieciešams skaidrot. Var tikai pieminēt, ka tieši vai netieši ar pārtiku ir saistīta lielākā daļa no Apvienoto Nāciju Organizācijas Ilgtspējības attīstības mērķiem. Specifiski pārtikas kontekstā ilgtspējas nozīmību ilustrē fakts, ka pēdējos gados ir izstrādāti virkne publiski pieejamu rīku, kuri palīdz novērtēt pārtikas sagādes ķēžu vai to daļu ilgtspēju (piem., FAO The Food System Wheel un FAO SAFA Guidelines: Sustainability Assessment of Food, Barilla un The Economist izstrādātais Food Sustainability Index u.c.).

Praksē ilgtspēja ir cieši saistīti gan ar globālām pārmaiņām, gan arī ar lokālu kontekstu un lokāli iesaistīto grupu ekspektācijām un interpretācijām. Tādējādi vēlamo rezultātu nevar sasniegt tikai ar visaptverošiem risinājumiem. Tā vietā ir jālūkojas uz lokalizētām iniciatīvām, kurās tiek notvertas vietējās vēlmes un vajadzības. Nepieciešamība lokalizēt risinājumus ierobežo iespējas vienkārši pārņemt prakses, kuras sevi ir pierādījušas citos kontekstos.

Risinājumi #

EKIP ietvaros apkopotie piemēri ilustrē vairākus darbības virzienus, kuri var veicināt IPS.

Produkta pievienotā vērtība #

Palielinot tirgoto produktu vērtību, ražotājs var samazināt pārdotā produkta apjomu, nesamazinot savus ieņēmumus. Vērtības palielināšanai var tikt izmantotas dažādas reālas un arī simboliskas produkta īpašības. Vienlaikus pēdējā dekādē arvien lielāku nozīmi cenu pamatojumā iegūst ar produkta ilgtspēju saistītas pazīmes. Spēja pamatot augstāku cenu un saņemt lielākus ieņēmumus no katras pārdotās vienības būtu nozīmīgs ieguvums visiem pārtikas ražotājiem. Tomēr vislielākās iespējas tā pavērš mazākajiem ražotājiem. Šai pārtikas ražotāju grupai bez papildu pievienotās vērtības radīšanas var būt neiespējami nodrošināt uzņēmuma pastāvēšanai nepieciešamo ieņēmumu līmeni.

Lai paaugstinātu produkta uztverto vērtību, ražotāji izmanto dažādas stratēģijas. Viens no tipiskiem risinājumiem ir produktu zīmološana. Tipiski, domājot par zīmološanu, mēs domājam par atšķirības zīmēm, kas ir saistītas ar atsevišķiem produktiem vai produktu līnijām. Piemēram, virkne vietējie tējas ražojošie uzņēmumi ir veiksmīgi izveidojuši produkta zīmolus, kas ļauj tiem pamatot produktu augstāko cenu gan Latvijā, gan starptautiski. Tomēr ir arī citi piemēri – piemēram, vienā sektorā ražojošo uzņēmumu apvienošanās, lai vienotos par noteiktiem ražošanas standartiem, kuri tiek komunicēti, izmantojot kopēji uzturētas produkta kvalitātes zīmes; viena reģiona uzņēmumu apvienošanās zem vienotas kvalitātes zīmes, tādējādi komunicējot produkta īpašo ģeogrāfisko vai kulturālo izcelsmi. Abos gadījumos produkta īpašības var ietekmēt produkta cenu.

Ar kolektīvi lietotu zīmolu izveidošanu ir saistāmi virkne izaicinājumi, no kuriem nozīmīgākie ir spēja apvienot kādu ražotāju grupu, vienoties par ražošanas principiem, kurus konkrētais zīmols attēlos, un nodrošināt pienācīgu zīmola īpašību komunikāciju, lai patērētāji saistītu zīmolu ar specifiskajām īpašībām un būtu gatavi par tām maksāt vairāk. Praksē šie izaicinājumi var izspēlēties dažādi. Ražotāju veidotās kvalitātes zīmēs būs grūtāk vienoties par standartiem un komunikācijas finansējumu. Pārvaldes un nevalstisko organizāciju uzturētās kvalitātes zīmēs standarti parasti jau ir iekļauti kvalitātes zīmes pamatojumā (piemēram, veidot ilgtspējīgāku vai godīgāku sagādes ķēdi) un komunikāciju var nodrošināt no uzturētāja budžeta. Šajā gadījumā lielāks uzdevums ir stimulēt ražotājus pieteikties dalībai shēmā.

Kulinārā mantojuma komercializēšana
Vietējā kulinārā mantojuma apzināšana un komercializēšana var veicināt jaunas lauku uzņēmējdarbības formas un lauku saimniecību attīstību, izmantojot un saglabājot tradicionālo vietējās pārtikas kultūru: vietējos produktus, ražošanas prakses, rīkus, tradīcijas, dzīvesveidu. Izceļot vietējos produktus un pārtikas ražošanas tradīcijas, iespējams īstenot virkni uzņēmējdarbības aktivitāšu, kas saistītas ar tūrismu: izglītojošus pasākumus, meistradarbnīcas, ēdināšanas pakalpojumus, degustācijas, skaistumkopšanas un veselības aprūpi, lauku SPA, izmitināšanas un atpūtas pasākumus, viesu namu pakalpojumus u.c. Vienota reģionāla kulinārā mantojuma uzņēmējdarbības klāstera un tūrisma pakalpojumu piedāvājuma veidošana, kurā sadarbojas uzņēmēji un citas ar pārtiku saistītas organizācijas (piemēram, muzeji, NVO u.c.), var veicināt sekmīgāku klientu piesaisti reģionā un vairot ienākumus.

Cits veids, kā mazās saimniecības mēdz palielināt produktu pievienoto vērtību, ir pārstrādies pievienošana ražošanai. Mazie pārtikas uzņēmumi pārstrādei parasti izmanto augkopības, lopkopības, piensaimniecības, zvejas, medus un citus produktus un izejvielas. Izplatīti produkcijas veidi ir sulas, ievārījumi, konservējumi, medus izstrādājumi, kūpinājumi, sieri. Pārstrāde bieži tiek apvienota ar lauku tūrisma aktivitātēm. Praksē tikai neliela daļa šādu uzņēmumu ir atraduši stabilus unikālus produktus, pret kuriem ievērojamā patērētāju grupā ir izveidojusies lojalitāte. Mēs varam pieņemt, ka gadījumos, kad tā notiek, lielāki uzņēmumi atrod veidus, kā konkrētos jaunos produktus nokopēt un ienest plašākā tirgū, tādējādi atņemot mazajām saimniecībām to nišu. Rezultātā biežāk šādas saimniecības darbojas ar produktiem, kuriem unikālas īpašības var piešķirt, tos ražojot nelielā apjomā, vai ar produktiem, kuri piesaista patērētāja interesi, bet neparedz biežu patēriņu. Vēl cita uzņēmumu pieredze ir pārdot produktu kā daļu no plašāka pakalpojuma. Nereti, saistoties ar lauku tūrismu, mazās saimniecības rada iespēju patērētājiem iesaistīties produkta tapšanas procesā, piemēram, ražošanu padarot publisku vai veidojot nodarbības, kurās patērētājs var apgūt pārstrādes iemaņas. Tējas ražojošie uzņēmumi pakalpojumu veido ap tējas “personībām” – tējas vācējiem ar “unikālām” zināšanām par tējām vai ritualizētu tēju kokteiļu sagatavošanu. Pamatojot produkta augstāku vērtību uzņēmumi plaši izmanto digitālo mārketingu.

Sagādes ķēžu pārstrukturēšana #

Virkne pārtikas sistēmās identificētu problēmu izriet no sagādes ķēžu organizācijas. Mazumtirdzniecības centralizācija ir radījusi situāciju, kurā tirgotāji var noteikt cenu un tirgotā produkta īpašības. Vienlaikus ražotāji un pārstrādātāji ir atkarīgi no mazumtirgotājiem, lai realizētu savu produkciju un arī lai iegūtu vairāk informāciju par patērētājiem. Šādā kontekstā pat ražotāji, kuri gribētu, pārstrukturējot ikdienā izmantotās prakses, ieviest uz ilgtspēju vērstas pārmaiņas, ir pilnībā atkarīgi no citu sagādes ķēdes spēlētāju akcepta paredzētajām pārmaiņām. Savukārt citiem sagādes ķēdes dalībniekiem, piemēram, mazajiem ražotājiem un pārstrādātājiem, dominējošajās sagādes ķēdēs var būt tikai ierobežotas iespējas iesaistīties.

Lai pārvarētu šos izaicinājumus ražotāji, patērētāji, uzņēmēji un arī pārvalde ir iesaistījusies jaunu saīsinātu ķēžu stiprināšanā. Viens veids, kā tas tiek darīts, ir pārtikas tirdziņu uzturēšana. Tie var būt tirdziņi, kuri norisinās ar noteiktu regularitāti, piemēram, reizi nedēļā, vai tirdziņi, kuri tiek organizēti tikai uz kādiem noteiktiem svētkiem, piemēram, Jāņiem. Tirdziņi kalpo kā vieta, kur vienlaicīgi virknei tirgotāju satikties ar ieinteresētajiem patērētājiem, apejot mazumtirgotājus. Cits risinājums ir tā sauktā tiešā pirkšana, kurā patērētāji iepērk produktus no ražotāja, savstarpēji vienojoties par iegādes veidu. Šie veidi, var būt dažādi, taču visbiežāk minētie organizētie tiešās pirkšanas risinājumi ir tiešās pirkšanas grupas vai tiešsaistes platforme Svaigi.lv. Abos gadījumos patērētāju grupa vienojas ar ražotāju grupu par regulāriem iepirkumiem, kuru dēļ ražotājs ir gatavs savu produkciju piegādāt līdz abpusēji norunātai vietai. Tiešās pirkšanas gadījumā vienošanās ir pilnībā pircēja un ražotāja ziņā, bet Svaigi.lv gadījumā transakciju regulē vidutājs – uzņēmums, kurš par savu pakalpojumu saņem atlīdzību. Visbeidzot, tirdzniecība tiešsaistē ir vēl viens pieminams modelis. Ražotājii savas produkcijas tirgošanai tiešsaistē izmanto ļoti dažādus risinājumus: elektroniskā pasta adrešu sarakstus, lai regulāri uzrunātu pircējus, kuri jau ir izrādījuši interesi; tiešsaistes tirdzniecības rīki, kuros patērētājs var uzreiz pasūtīt sev vēlamo produktu. Pieeja internetam ražotājiem ir pavērusi jaunas iespējas, kā būt neatkarīgiem no vidutājiem, un ražotāji to aktīvi izmanto.

Te gan ir jānorāda, ka pārstrukturētās sagādes ķēdes īpašības ietekmē gan veids, kā tā ir organizēta, gan citi aspekti. Pirmkārt, pat līdzīgi organizētām ķēdēm fokuss var nozīmīgi atšķirties. Piemēram, tiešās pirkšanas grupas sadarbojas lielākoties ar zemniekiem, kuri ražo bioloģisku produkciju, un tādā veidā ierobežo zemnieku loku, kuri var izmantot šo konkrēto risinājumu. Otrkārt, sagādes ķēdes pārvaldības modeļi arī pārstrukturētajās ķēdēs atšķiras. Jau pieminētās tiešās pirkšanas grupas ir demokrātiski pārvaldītas, bet Svaigi.lv uztur privāts uzņēmums. Treškārt, šo risinājumu izmēri gan iesaistīto cilvēku skaita ziņā, gan arī regularitātes ziņā ir atšķirīgi.

Vienlaikus te arī jānorāda, ka, neskatoties uz minēto risinājumu atšķirībām, to organizatoriskie izaicinājumi ir līdzīgi. Ražotājiem, piemēram, visos gadījumos aktuāli ir loģistikas izaicinājumi un jāatrod laiks, lai iesaistītos ķēdes uzturēšanā. Atsevišķos gadījumos ražotājiem var būt izteikti grūti iepriekš prognozēt pārdotās produkcijas apjomu, kas var radīt riskus ar ātri bojājošos produkciju. Organizatoriem ir jānodrošina telpas un jāpiesaista gan patērētāji, gan arī ražotāji. Šādu iniciatīvu uzsākšana visiem ir izacinājums.

Tiešās pirkšanas pulciņi
TPP ir pircēju-entuziastu kopīgi radīta un organizēta iniciatīva, kas ļauj dalībniekiem regulāri iegādāties galvenokārt bioloģiski audzētu vietējo pārtiku no vietējiem zemniekiem, personīgi iesaistoties šīs iniciatīvas uzturēšanā ar sava laika un darba ieguldījumu. TPP pamatideja ir darboties bez starpniekiem un uz brīvprātības pamata. Iniciatīva radās, videi draudzīga dzīvesveida entuziastiem cenšoties radīt iespēju iedzīvotājiem iegādāties ekoloģisku, sezonālu, vietēji ražotu pārtiku, kā arī mazināt atrautību starp pārtikas ražotāju un patērētāju. Pēdējo gadu laikā TPP ir guvuši plašu popularitāti. Latvijā darbojas nedaudz vairāk nekā 20 TPP, kas aptver aptuveni 400 ģimeņu. Katrs pulciņš sadarbojas ar 10-30 mājražotājiem un bioloģiskajiem zemniekiem. TPP darbība tiek organizēta dažādās šim mērķim brīvprātīgi atvēlētās telpās, piemēram, kafejnīcās, nevalstisko organizāciju birojos, pulciņa biedru privātīpašumā. Pulciņa dalībnieki organizē dežūras (atkarībā no pulciņa lieluma aptuveni reizi 2-4 mēnešos katram dalībniekam), kuru laikā dežurants tiešsaistes platformā pieņem pasūtījumus, nodod tos ražotājiem, pieņem pārtiku un visbeidzot atdod to pulciņa dalībniekiem. TP kustības ietvaros tiek organizētas ekskursijas uz saimniecībām, kur pulciņu dalībnieki var gūt zināšanas par pārtikas audzēšanu/ražošanu.

Ciešāka sadarbība #

Vairumu no pārtikas sistēmās identificētajiem izaicinājumiem ir daudz vieglāk mainīt sadarbojoties. Tam ir vairāki iemesli – grupā pārtikas sagādes ķēdes pārstāvji iegūst lielāku ietekmi pār pārtikas apriti un līdz ar to arī citiem ķēdes dalībniekiem; lielākai sagādes ķēžu pārstāvju grupai vienojoties par pārmaiņām, mazinās institucionālie ierobežojumi pārmaiņām; grupā vienojoties par pārmaiņām, tām var tikt aktivizēti jauni atbalsta instrumenti.

Viens no biežāk minētajiem sadarbības modeļiem pārtikas sistēmās ir kooperēšanās. Pārtikas sagādes ķēžu pārstāvji var kooperēties ap ļoti dažādiem elementiem – sākot no kopīgi izmantota inventāra un kolektīvas komunikācijas ar produkta pircējiem un beidzot ar kooperēšanos ap kopēju produkta zīmola izmantošanu un sagādes ķēžu organizēšanu. Nav ierobežojumu, kā tiek veidota kooperēšanās, un kooperatīvu potenciāls ir praktiski neizsmeļams. Labi pārvaldīti kooperatīvi var kļūt par instrumentu mērķtiecīgai tā dalībnieku iespēju uzlabošanai pārtikas sistēmās. Dažādu pārtikas padomju un pārtikas stratēģiju attīstība ir parādījusi, ka mērķtiecīga apvienošanās, lai mainītu pārtikas sistēmas, var notikt arī ārpus kooperatīviem.

Atbalsta instrumentu pārskatīšana un jaunu instrumentu ieviešana #

Pārtikas sagādes ķēdēs tieši neiesaistītajām, bet tuvu esošajām organizācijām ir virkne instrumenti, kā veicināt pārmaiņas sagādes ķēdēs un palīdzēt veicināt ilgtspēju pārtikas sagādē. Pārmaiņu instruments, kas gan starptautiski, gan arī Latvijā ir saņēmis, šķietami, vislielāko uzmanību, ir pārtikas iepirkums. Valsts institūcijas un pašvaldības ir iesaistītas virknē publisku institūciju uzturēšanā (piemēram, skolas, slimnīcas, cietumi), un viena no šo pārvaldes institūciju funkcijām ir ēdināšanas nodrošināšana. Šim nolūkam pārvaldes institūcijas tērē ievērojamus līdzekļus ar ēdināšanu saistītu pakalpojumu un pārtikas produktu iepirkumam. Iepirkuma procedūrā iestrādājot specifiskus kritērijus (piemēram, atbalstot bioloģiski audzētus un pārstrādātus produktus) var radīt plašu jaunu noieta tirgu un veicināt ražošanas prakšu maiņu. Piegādāt produktus publiskā iepirkumā ir tik pievilcīgs mērķis, ka uzņēmumi var būt gatavi investēt, lai mainītu ražošanas procedūras, kas, savukārt, iepirkuma kritērijiem atbilstošus produktus ļauj bez papildus izmaksām ienest kopējā pārtikas tirgū. Kopējais regulējums par iepirkumā iegūstamo produktu īpašībām Latvijā tiek izstrādāts valsts līmenī. Vienlaikus, praktiski iepirkums tiek organizēts vietējā līmenī, un tā organizācija nereti ir nozīmīgs izaicinājums. Galvenās grūtības ir saistītas ar vietējo ražotāju spēju nodrošināt regulāru produktu piegādi nepieciešamajā apjomā.

Ikšķiles Brīvā skola
Skolas pārstāvju vēlme nodrošināt veselīgu un ilgstpējīgu pārtiku motivēja IBS iesaistīties un rast ilgstpējīgus risinājums visos pārtikas ķēdes posmos - audzēšanā, sagādē, pārstrādē, maltīšu pagatavošanā un ēdiena atlikumu pārvaldīšanā. Gaļas glabāšanas iekārtu iepirkuma atlikšana noveda pie ilgtermiņa lēmuma turpmāk skolā pasniegt tikai veģetāras maltītes. Skola nodrošina sezonālu un veģetāru maltīšu gatavošanu, organizējot īso bioloģiskās pārtikas piegādes ķēdi, tādā veidā mazinot pārtikas patēriņa negatīvo ietekmi uz vidi un atbalstot vietējos lauksaimniekus. Skola kombinē pārtikas sagādes kanālus daļu iepērkot no zemnieku saimniecībām (kuru saimnieko skolai pieņemamā veidā), bet daļu - audzējot skolas dārzā. Lai skolas dārzā audzēto pārtiku varētu uzglabāt, skola ir piesaistījusi finansējumu pagraba atjaunošanai un ledusskapju iegādei. Šīs investīcijas ir ļāvušās arī optimizēt sadarbību ar zemnieku saimniecībām. Pārtikas piegādes posmā, sadarbībā ar zemnieku saimniecībām, ietekme uz vidi tiek samazināta apvienojot plānotos braucienus uz vairākiem galapunktiem un iespējami piepildot mašīnas ietilpību (atvestā produkcija tiek noglabāta skolas pagrabā un ledusskapjos). Maltīšu pagatavošanā tiek izmantoti produkti, kas audzēti skolas permakultūras dārzā un siltumnīcās.

Lai pārvarētu izaicinājumus, ar kuriem iepirkuma organizētāji saskaras, ir izstrādāti jauni iepirkuma organizēšanas risinājumi. Bieži lietota pieeja ir sadalīt iepirkumu mazākās daļās, tādā veidā dodot iespējas piedalīties mazākiem ražotājiem. Mazāk populāra pieeja, kuru ir izvēlējusies Ikšķiles Brīvā skola, ir dažādot sagādes kanālus un nodrošināt skolā infrastruktūru ilgstošai produktu uzglabāšanai. Pēdējos gados veidojas interese par dinamisko iepirkumu – informācijas tehnoloģijās balstītu risinājumu, kas sakopo informāciju par pieejamo produktu piedāvājumu no daudziem un dažādiem lauksaimniekiem un piedāvā tos pircējiem (sabiedriskās ēdināšanas pakalpojumu nodrošinātājiem) vienotā interneta platformā.

Specifiski lauksaimniekus atbalstošs instruments ir demonstrējumi, kas paredz uzskatāmu un praktisku zināšanu nodošanu lietotājiem. Demonstrējumi ir komunikācijas veids, kā lauksaimnieki var viegli piekļūt nepieciešamajām zināšanām un individuāli veidot kontaktus un tiešā veidā sazināties ar nozares speciālistiem. Vairums demonstrējumu ir vērsti uz saimniekošanas efektivitātes un ražīguma paaugstināšanu, tomēr liela daļa skar arī vides ilgtspējas jautājumus. Arī šajā jomā, reaģējot uz digitālo pagriezienu, ir notikušas pārmaiņas, kas gan ļauj arvien lielākai lauksaimnieku grupai iesaistīties demonstrējumos, gan arī ir radījis lielākas iespējas lauksaimniekiem dalīties ar savu pieredzi. Virtuālie demonstrējumi, izmantojot lauksaimniekiem domātus vai lauksaimnieku pašu veidotus īsākus vai garākus videomateriālus, ir veids, kā lauksaimnieki dalās ar saimniecībā izmantotām inovatīvām pieejām un risinājumiem.

Nobeidzot, nozīmīga loma veicinot pārmaiņas pārtikas sistēmās ir finanšu instrumentiem un līgumiem. Jaunāko tehnoloģisko risinājumu ieviešana un prakšu maiņa var būt dārga un laikietilpīga, un uzņēmumiem var nebūt pieejas līdzekļiem, kas ir nepieciešami pārmaiņu ieviešanai. Pārvalde līdz šim ir identificējusi vairākus atbalsta instrumentus, kas varētu motivēt finanšu sektoru atbalstīt pārmaiņas pārtikas sistēmās. Starp šādiem atbalsta mehānismiem var minēt garantijas noteikta veida pārmaiņas veicinošiem projektiem, kas samazinātu banku risku, uzņemoties jaunus projektus. Tāpat pārvalde var investēt tādas atbalsta infrastruktūras izveidē, kas var samazināt pārmaiņu paredzešo inovāciju ieviešanas vai ekspluatācijas izmaksas, kas padarītu šādas inovācijas rentablākas. Galējā gadījumā caur projektiem pārvalde var atbalstīt mērķtiecīgi virzītas pārmaiņas, sedzot daļu no pārmaiņu ieviešanas izmaksām. Inovatīvu līgumu formu izmantošana, savukārt, var mazināt ar cenu svārsībām saistītos riskus.

Rīcībieteikumi #

Lai veicinātu IPS ieviešanum vajadzīgs darboties vairākos virzienos:

• Arī praktiķu ikdienas lēmumos ir jātiecas izmantot sistēmu domāšanu. Tas palīdzēs identificēt lēmumu kompleksās sekas un ļaus laicīgi identificēt visas problēmas, kas ar konkrēto lēmumu var tikt saistītas;
• Jāatbalsta vietējo produktu iesaiste starptautiskās pārtikas kvalitātes shēmās. Šīs shēmas ir pierādījušas, ka tās sekmīgi funkcionē un tām jau ir nodrošināta starptautiska atpazīstamība. Tajās iesaistototies, uzņēmumiem automātiski tiktu pavērtas durvis uz globālo tirgu;
• Kritiski pārskatīt lokālās kvalitātes zīmes, novērtējot tām nosprausto mērķu adekvātumu un izvērtējot to spēju piesaistīt līdzekļus, lai veidotu vērā ņemamu dialogu ar patērētājiem;
• Eksperimentēt ar dažādiem sadarības modeļiem. Kooperācijas potenciāls ne tuvu nav izsmelts. Vienlaikus, arī citās sadarības formās, kā piemēram, vietējā pārtikas padomē, ir nepieciešamā kapacitāte, lai mainītu pārtikas sistēmas.
• Turpināt meklēt veidus, kā efektīvāk izmantot iepirkumu vietēji nosprausto mērķu sasniegšanai. Daļēji tas nozīmē motivēt institūcijas, kuras ir atbildīgas par iepirkumu, būt aktīvākām, ieviešot lokāli pielāgotas iepirkumu formas. Tomēr tas arī nozīmē, meklēt jaunus veidus, kā organizēt iepirkumu.
• Sistemātiski izvērtēt pārvaldei pieejamos finanšu instrumentus, ko var izmantot, lai veicinātu pāreju uz IPS. Kritiski izvērtēt šo instrumentu lomu un nozīmi IPS.

Avoti #

• Achterbosch, T.J., Escudero, A.G., Dengerink, J.D. and S. van Berkum. (2019). Synthesis of existing food systems studies and research projects in Europe.

• FAO (2018). Sustainable food systems. Concept and framework.

Rokasgrāmatas saistītie raksti #